Kurš tad var būt laimīgs? Katrs, kurš ir vesels. Tikai to nekad neapzinās, kamēr nesaslimst. Un aizmirst tiklīdz izveseļojas. Līdz galam to apzinās tikai tad, kad jāmirst. /Ērihs Marija Remarks/
Tikai kopš mēs zinam, ka mums jāmirst, un tāpēc, ka mēs to zinam, idille ir kļuvusi par drāmu, aplis - par šķēpu, tapšana par izgaišanu un kliedziens par bailēm, bet bēgšana par spriedumu. /Ērihs Marija Remarks/
Nevis nāves, bet tukšas dzīves jābaidās. /Brehts/
Dzīves laikā cilvēks veic vienu dzīves apli. Tas nav bezgalīgais aplis. Tam ir viens gals. Gals no kura viss sākas un beidzas. Aplī iekšā visa mūsu dzīve. No nāves nekad nedrīkst baidīties, tas ir tā pat, kad skaties kādu filmu un viņa beidzas. Mes taču nebaidamies! Kāpēc no nāves tad būtu jābaidās. Dzīve ir pilna mokām, bet nāve pilna laimes. Vairs nav briesmīgo dienu, kad vēlies, lai tev nebūtu jūtu un tu neko nespētu just. Vairs nav dzirkstošo asaru kā lietus, kuras visu laiku tikai līst. No nāves nevar aizbēgt, tā pat tā atnāks, nostāsies tev aizmugurē un gaidīs, kamēr kritīsi. Nāve ir viltīga. Cīnies kamēr esi dzīvs. Dzīvo, dzīvo, dzīvo...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru