Smilšu pulkstens.

Ja laiku varētu aizpūst kā smiltis bangojošā ūdens krastā vai tas spētu apstādināt manas domas? Vai tas palīdzētu iznīcinātājiem mocīt manu galvu vai tomēr palīdzētu tos diskvalaficēt no manas bargās spēles? Es gribētu šobrīd uzspiest pogu "turn off", bet īsti nespēju viņu atrast. Par spīti es atrodu vietu kurp doties un atradu kaut ko visnotaļ jauku.

Es skatos uz kādu jauku meiteni, kurai patīk viņa cīņas apkampieni, man patīk vērot kā viņa priecājās par savām gaišajām dienām un tumšajām naktīm. Es skatos uz kādu puisīti, kas rausta šo meiteni aiz garajām bizēm. Man patīk vērot cik izmisīgi viņš tās cenšas paraut, it kā domādams, ka tie ir striķi, kas atvers slēgto kameru, kur būs noslēptas milzumliela kaudze apslēpto konču.

Tad mans jaukais novērošanas punkts izklīst, jo balkonā ienāk "kāds", kas novērš manu laimpilno skatienu no jaukajiem bērniem, četrus stāvus zemāk. Tad doma apraujās un stāsts paliek nepabeigts..

Man gribētos ļauties, bet nedrīkst. Man gribās aizmirst, bet tie izpušķotie ziedi ir pārāk skaisti. Esmu nonākusi lielā neizlēmībā. Kaut arī ļoti laimīga.