Kā tāds klauns sēžu gultā ar tasi visgardākās tējas, vēroju sniegpārslas un viegli, tā lai pat tuvākie putekļi nejūt, ievelku elpu un aizveru acis. Mans krūškurvis piepūšas un tāds uz laiku arī paliek, līdz brīdim, kad manas šūnas piepilda tukšums un smadzenes sāk rīstīties. Es atlaižu iekšējo akmeni un sāku visu no gala tā it kā tā būtu bezgalīga cīņa!
Aiz loga nobirst sniegpārslu lietus, bet prieks sirdī nedzimst. Aiz loga nobirst vēl viens sniegpārslu lietus, jau esmu prom un to nemanu.
Viss tik šausmīgi sašķīst kā baktērijas kolas ietekmē. Kā sadedzinātas uz sārta, manas sajūtas izgaist kā viens liels sprādziens.
Elpa..izelpa. Neko vairāk es nespēju. Miers un tējas apņemtība.
Kā tāds klauns sēžu gultā. Nomirst manas atmiņas, nomirst tā brīža smaids un vasarīgās smiltis matos. Izzūd viss, kas radīts un viss, kas nepieder man!
Elpa..izelpa. Es ziedu, tad novīstu. Kā saulespuķes sēkla atstāju savas mātes miesu. Kā sēkliņa pārveršos par kaut ko lielu un nezināmu.
Elpa..izelpa. Es šodien gribu palikt tas pats klauns.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru