Klusi ieskanējās pirmie zvaniņi, pēc kuriem sekoja lielais būkšis, kas nobiedēja ikkatru, kas atradās šajās sienās. Zvaniņi apklusa un būkšķa radītās skaņas pamazām izdzisa atstājot izbrīnu uz cilvēku sejām.
Pēc 10 sekundēm jau sākās dažādi čuksti, tas jau arī bija gaidāms. pamazām parādijās smiekli un arī skaļa balss no paša aizmugurējā loga. Visi bija laimīgi. Viņi smaidija un dāvināja to pārējiem, kas nav tik priecīgi. Atkal ieskanējās zvaniņi un lielais būkšķis, kas pārtrauca svarīgo momentu tikai aizmirsts. Atraisijās balsis un klusumā sastingušais koris dziedāja. Tas pavadija viņus dzīvē, kura viņiem tikai sākas. Visi ar smaidiem domās noglāstija viņu gaišos matus un pateica pēdējos vārds - Starp lielajiem pūliem, kas ir uz šīs pasaules, jūs esat īpaši, jūs esat mūsējie!