Es sasitu glāzi pret galdu. Tās hrustāliskā masa sašķīda mazās druskās. Tie lidoja man apkārt nepiskaroties ne reizi manai miesai. Sarkanais vīns izlija uz baltā paklāja. Tas palielināja traipu ar vien lielāku un lielāku. Nu vairs nebija manos spēkos ko mainīt, nebija vērts bilst kādu frāzi, tukšu skaņu. Nožēla un vairāk nekas. Kas tad šajā gadījumā ir citējs - glāze, paklājs vai tomēr es? Atkal jautājums. Un atkal. At... Tomēr es turpinu stāvēt kā sastindzis sniegavīrs augstākajā ziemas dienā. Es nespēju spert soli ne uz vienu debespusi. Es stāvu un kaut ko bezcerīgi gaidu. Vai spert soli pāri druskām vai gaidīt kādu glābēju, kas palīdzēs man izkāpt no bezgalības apļa?
Uzlieku pilnu pēdu uz stikla lauskām. Jūtu kā tās viena pēc otras pārplēš manus audus, bet vai man tas rūp?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru