Uz galda stāv izstrēbta alus bundža, vakardienas vīns un šī rīta ātrie salāti. Sajūta briesmīga. 5 zvaigznes dotu par to, lai aizmirstu pagātnes rēgus. Dotu visu savu elpu par to, lai atgrieztos ostā un apturētu to grimstoši kuģi. Nožēla. Nekas cits vairs nav atlicis. Zinu, dzīve turpinās, tikai kāpēc ne tā kā to vēlos es? Kaut reizīti var notikt pa manam prātam? Kamdēļ man smaidīt, ja to neviens neredz, kamdēļ man raudāt, ja šīm asarām neviens netic? Vēlos uz brīdi aizvert acis un iztēloties, ka esmu starp mākoņiem - tāda maza un pūkaina. Vēlos būt vēja vadīta un atrasties virs ļaužu pilīm, mājām un rētām. Vēlos rast atbildes uz saviem jautājumiem, kas liedz man dzīvot jau kuro gadu.
Šorīt birst asaru pērles. Paceļu vienu, otru. Neīstas viņas. Samākslotas, sadzīparotas. Salasi tās kā pelēkos akmeņus, ceļmalā zaļā, un izmet tos, viļņu apveltītā jūrā ,tik stipri, lai tās važas atlaiž manas stīvās kājas un rokas. Sāp tas viss pārāk stipri. Es saucu palīgā, bet atsaucies vienīgi tu. Kaut pārējie zinātu, kas tu esi un ko vēlos no tevis es. Sāpes, rūgtums, kas seko tālāk? Nāve?
Pastiep vēl brīdi man roku, ļauj smelties man tavu spēku.
Atskan klarnetes. kaut kur tālu aiz jūras. Smelties no tām, vai krist panikā sadzirdot, kad tās maina dziesmas?
Pēdējais saulstars pāršalc man pāri. Vai doties tam pretī vai ļaut tam aiziet?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru