Pieturā stāvēdama kā mazs bērns veikalā, izvēlēdamies konfektes starp daudzajiem simitem konfekšu veidiem, cerēju, ka mans tā brīža mazmazītiņais sapnītis piepildīses. Cerība, ka būs ar ko acis pamielot, cerība, ka mani nedzīs prom no svešajiem ābeļu laukiem. ES turpināju stavēt u vērot autobusus, kas apstājoties pieturā pakavējās pāris sekundes un devās turp, kur tajā brīdī man nebija lemts būt. Stāvēju un turpināju cerēt, ka nākamais autobus būs mans, kad atkal siltums ieskaus savās rokās, kad vairs nebūšu viena, bet es maldījos. Es paliku stāvot viena dzīvojot savās sīkajās ilūzijās, kuras piepilda dzīvi a krāsām.
ES stāvēju, mīņājos, bet vēl joprojām nezuda vēlme bļaut. Bļaut tā, lai putni mani sadzirdt, bļaut tā, lai viss, kas iekrājies reiz izzustu uz mūžiem. ES stāvēju, stāvēju,stā...u. Nekas nemainijās. Tikai viens - cilvēki. Mans skats pavērās uz puisi, kas centies paslēpties no peturu daudzajiem cilvēku bariem, kas izvilka cigareti un to izsmalcināti sāka izpīpēt pa vienam smalkam dūmam. Izmalcināti! Kāds pieklējigu kustību pilns jaunietis. Viņš bija tas, kurš manu vienmuļo nīkšanu padarīja spilgtu un vairāk prātā paliekamu. Viņš bija tas, kurš man smaidu veltot iekāpa tajā pašā autobusā, kurš neparstāja mani glaimot ar savu spilgto acu skatienu. ES sajutos brīva un brīdi nevēlējos bļaut, sajutos tā it kā būtu izlasījusi jaukāko ziņu visas dienas laikā. Vēl pēdējais, ko sniedza bija plats un ilgalicīgs smaids, tad durvis aizvērās, viņš pagriezās, bet ES pamodos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru