Tik klusi, tik mierīgi es veros sarkanajos teātra aizkaros. Apkārt šalc cilvēku sarunas, kas, pārvēršoties vienā lielā burbulī, izklausās kā radio, kam zudusi pareizā frekvence. Es prātoju vai aizkari klāj tukšumu vai pēdējos mēģinājumus pirms pirmizrādes, lielo satraukumu vai nepacietībā izsalkušos aktierus. Tie iejūsmina, ar savu kluso līgošanu vēja ātrumā, ka rodas vēlme palīst zem tiem, un kā trakam pētniekam atklāt visus noslēpumus.
Aizkulises ir paralēle pasaulei, kurā dzīvoju šobrīd. Aiz tiem slēpjas ne tikai teātra vai citas iestādes izrādes, bet arī katra cilvēka privātā un ne tik privātā dzīve. Aizkari ir tā robeža, kuru otrs nepamana un kuru lemts pārkāpt retu reizi, kad atveram ciešākās sāpes tuvam draugam. Ienākot mājās un aiztaisot durvis, es ienāku savās aizkulisēs. Te ir mana slēptuve, te ir mani noslēpumi. Retu reizi atvedu kādu draugu, kas tērpjas ekskursanta tērpā, un izrādu savu slēptuvi.
Ienākot zālē un ieņemot vietu pēdējā rindā, vēroju tos bagātīgi šūtos sarkanos aizkarus, kā tie ielīgo pie cilvēka ausij nedzirdamās mūzikas un aicina pievienoties lēnam valsim. Man pamazām zūd kāre atklāt aizkulišu noslēpumu, jo aptveru, ka ilgo gadu noslēpums ir atklāts. Nemaz tās aizkulises nav tālu jāmeklē. Te pat vien ir – katra cilvēka dzīve. Katrs mēs dzīvojam savās aizkulisēs. Slēpjamies, ritam pēc saviem noteikumiem, bet ,kad nonākam publikā , atverot aizkaru sākam ikdienas spēli!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru