Tepat..

„Brīžiem šķiet, ka tu vāries īsajā zupas katlā, ka sāls daudzums nomērīts līdz sīkākajam gramam, ka viss ir pilnīgi perfekti un patiesi skaisti. Zupa pastāv dienu otru – garda, bet trešajā zudusi, kā rītā izdzisušās zvaignes.  Tā skāba un nedaudz pārsālīta, kartupeļi par mīkstu, burkāni par cietu, bet šķidruma daudzums pamatīgi pārsniedz dienas izdzerto ūdens normu. ” ejot pa noplukušām meža takām, virzienā uz panorāmas ratu, aizdomājos.

Es iekāpju panorāmas ratā un vēroju tās dzīves bagatības, ko sniedz māte daba.  Kamdēļ šobrīd šķiet, ka dzīves bagātība ir tas skaistums, kas klāj manu apkārtni -tie putni, tās debesis, saule, kas riet un tad aust, zvaigznes, kas lustīgi mirdz skaidrajās nakts debesīs? Agrāk tā bija ikdiena – bērnībā zāle, bija vieta kur lēkāt un plūkt ziedus, šodien tā ir mazā pasaule, kura elpo un kura dzīvo, kurā mitinās simtiem mazu tārpu un citu sīku radījumu. Bērnībā debesis, bija mākoņu zeme, bet šodien tā ir paradīze, kas ikdienā lemta tik putniem un saulei. Jūra bija ūdens, kur vasarā peldēties, bet tagad tā ir zeme, kas sadod rokas ar vēju un rada sīkas vibrācijas ausīs. Panorāmas rats turpina rotēt, kamēr esmu sastingusi vienā ķermeņa pozīcijā. Jūtos tā kā iegriezta mantiņa, ko atkal un atkal griež maza meitene puķainos svārciņos, kura atkal un atkal skatās, kā viens parasts nogrieznis pārvēršas par bezgalības līniju. Mēģinu saskarties ar vēju, bet pamostos realitātē, kad rata īpašnieks atver stipri čīkstošās durvis un pastiepj roku, lai palīdzētu izkāpt. „Tik daudz jauku cilvēku tur šī brūnā zemīte!” nodomāju, kad ar klusu smaidu pastiepu sirmajam vecītim savu pa pusei nosalušo roku. Palaižot roku, devos ritēt pa Mežaparka grumbuļaino asfaltu.

„Tik skaista šī zeme no apakšas vēl skaistāka no augšas.” klusi dungojot centos izdomāt atliktajai melodija vārdus, bet atkal aizdomājos par zupām un vakariņām. Tas sabojāja kādu daļu no tās radītās harmonijas, atrodoties starp zemi un debesīm. Mans prāts panesās atrāk uz priekšu, nekā es spēju tam sekot. Tik lēni un klusi bija mani soļi, tik skaļas un ātras manas domas. Apstājos ceļa malā, pievēru acis un gaidīju, kad domas lidos kā bezdelīgas rīta agrumā, bet sapratu, ka mana dzīve nav gaidīšanas vērta. Ir šodiena, rītdiena un simtiem citas dienas, kas nāks un ies. Nav vērts gaidīt, kad beidzot zudīs domas vai sajūtas, nav vērts dzīvot gaidot, jo gaidīšana mani dara aklu un naivu. Tik grūti ir gaidīt, tik grūti cerēt, atrast īstos vārdus, lai atteiktos no gaidīšanas, kas liedz tik daudz skaistu mirkļu. Klusībā noriju kaklā sakaltušo sāpju kamolu un dodos pretī saulei pa lapu izkaisītiem ceļiem. Nākas iet ar aizvērtiem acu plakstiem, jo saule tik spoži spīd cauri acābolam.

Labā, kreisā, solis klāt. Pamazām atgūstu savu iepriekšējo domu ritēšanas tempu. Pamazām izkaroju vietu sīkam pantiņam, emociju pārpildītajam lidojumam:

Skats varens aiz loga

Jau vējš mani sauc.

Man izplīst tik poga

Krīt varens mans prāts.