Tur ārā aiz loga kāds klusi iededz sveces. Tās pamazām iesilst un pēc laika silda visu tuvāko teritoriju. Kā noslēpumā tīts cilvēks stāvu pie loga un ,lēni paverot aizkarus, klusi vēroju, kā sveces tad iedegas, tad dziest. Klusi vēroju kā parādās balta ēna , gandrīz divus metrus augsta. Viņš tik viegli , tērpts zīda drēbēs, brīžiem slīd pāri sveču gaismai, kamēr man klusībā ietrīc sirds. Viņš it kā zina, kad klusās sāpēs raud mana sirsniņa, kad izdziest tas prieks pakrūtē. Viņš it kā zina, kad vajadzētu uzlikt roku uz pleca un glāstīt, līdz prieks kā elektriskā strāva sāk atkal plūst, bet viņš it kā zina, ka , ja nāks tuvāk, manas dzīves dzirkst izdegs acumirklī.
Turpinu novērot viņu, bet šoreiz jau pavisam droši izeju uz sniega klātā balkona un pārliecu galvu pāri dzelzs margām. Auksts vējš un debess pilns zvaigžņu, lēni krīt sniegs un svecītes pamazām izdziest. Vēl kādu brīdi vēroju gaismu, jo vēlos redzēt viņu, to zīdā tērpto ēnu, bet nebija lēmis mans liktenis atkal viņu ieraudzīt. Sniegs pamazām nodzēsa katras sveces liesmiņu, sniegs pamazām piepildīja manu balkonu ar lielām sniega kupenām, bet es turpināju domāt par paralēlo pasauli. Vai lemts man tajā ieiet, vai ieejot tajā būšu tas, kas es esmu un neslēpšos zem svešām drēbēm..Tās domas lidoja lidmašīnas ātrumā, ka brīžiem es aizmirsu par ko bija iepriekšējā doma vai iecere. Tad viss palika nāvīgi kluss, pēc kā sajutu elpu savā ausi, sajutu glāstus.. Es gribēju, lai tas ir kāds no maniem draugiem, bet cerēju, ka tas būs viņš. Elpa smaržoja pēc rudens kļavu lapām, un tā kļuva ar vien spēcīgāka un straujāka. Tā tuvojās līdz brīdim, kad manā prātā sakustējās bailes. Vairs nebija vieglo elpas vilcienu, tās brīnišķīgās smaržas, tikai vieglais pieskāriens. Saņēmos apgriezties 180 grādu virzienā. Kamēr griezos cerēju, ka ieraudzīšu baltu ēnu, ko redzēju planējam pāri svecēm, bet nespēju sakustēties. Kājas bija stīvas kā mieti, ko nespēju izkustināt pat uz milimetru. Mēģināju izrauties no šīm sāpēm, bet tai vietā ausī sadzirdēju klusus čukstus :
"Es nedrīkstu glaudīt tavus matus, kas, vēja triecienā, smaržo pēc jasmīna. Es nedrīkstu mīlēt tavu smaidu. Es esmu daļa no zudušās pasaules, es esmu daļa no tā, kas neatnāk atpakaļ. Nekam nepiederu, nekas nepieder man! Kaut arī tavs smaids ir mana saule, bet emociju grāmata mana dāvana, nedrīkstu tev atņemt. Es zudīšu un nākšu, bet tu klusi dzīvosi. Es esmu zudusī pasaule no kuras nepārnāk, es esmu..". Beidzot biju spējīga pagriezties, bet viņš bija zudis. Klusībā pārliecos pāri balkona margām, klusībā solīju, ka nešķērsošu īstenību un zudušo pasauli. Tad klusi ieslīdēju istabā, aiztaisīju durvis un ,kā pašā sākumā, vēroju sniegpārslas kā bailēs paslēpies kaķēns.
Turpinu novērot viņu, bet šoreiz jau pavisam droši izeju uz sniega klātā balkona un pārliecu galvu pāri dzelzs margām. Auksts vējš un debess pilns zvaigžņu, lēni krīt sniegs un svecītes pamazām izdziest. Vēl kādu brīdi vēroju gaismu, jo vēlos redzēt viņu, to zīdā tērpto ēnu, bet nebija lēmis mans liktenis atkal viņu ieraudzīt. Sniegs pamazām nodzēsa katras sveces liesmiņu, sniegs pamazām piepildīja manu balkonu ar lielām sniega kupenām, bet es turpināju domāt par paralēlo pasauli. Vai lemts man tajā ieiet, vai ieejot tajā būšu tas, kas es esmu un neslēpšos zem svešām drēbēm..Tās domas lidoja lidmašīnas ātrumā, ka brīžiem es aizmirsu par ko bija iepriekšējā doma vai iecere. Tad viss palika nāvīgi kluss, pēc kā sajutu elpu savā ausi, sajutu glāstus.. Es gribēju, lai tas ir kāds no maniem draugiem, bet cerēju, ka tas būs viņš. Elpa smaržoja pēc rudens kļavu lapām, un tā kļuva ar vien spēcīgāka un straujāka. Tā tuvojās līdz brīdim, kad manā prātā sakustējās bailes. Vairs nebija vieglo elpas vilcienu, tās brīnišķīgās smaržas, tikai vieglais pieskāriens. Saņēmos apgriezties 180 grādu virzienā. Kamēr griezos cerēju, ka ieraudzīšu baltu ēnu, ko redzēju planējam pāri svecēm, bet nespēju sakustēties. Kājas bija stīvas kā mieti, ko nespēju izkustināt pat uz milimetru. Mēģināju izrauties no šīm sāpēm, bet tai vietā ausī sadzirdēju klusus čukstus :
"Es nedrīkstu glaudīt tavus matus, kas, vēja triecienā, smaržo pēc jasmīna. Es nedrīkstu mīlēt tavu smaidu. Es esmu daļa no zudušās pasaules, es esmu daļa no tā, kas neatnāk atpakaļ. Nekam nepiederu, nekas nepieder man! Kaut arī tavs smaids ir mana saule, bet emociju grāmata mana dāvana, nedrīkstu tev atņemt. Es zudīšu un nākšu, bet tu klusi dzīvosi. Es esmu zudusī pasaule no kuras nepārnāk, es esmu..". Beidzot biju spējīga pagriezties, bet viņš bija zudis. Klusībā pārliecos pāri balkona margām, klusībā solīju, ka nešķērsošu īstenību un zudušo pasauli. Tad klusi ieslīdēju istabā, aiztaisīju durvis un ,kā pašā sākumā, vēroju sniegpārslas kā bailēs paslēpies kaķēns.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru