Ar sirmu bārdu, novecojušu ādu, brilēm virs deguna un spieķīti rōkās pa ceļu dodas vecs vecītis. Visapkārt koki, krūmi, smiltis un akmentiņi. Taka gara kā desa. Ne gala, ne sākuma redz. Viņš ar visiem pēdējiem spēkiem pārlieku spieķīti uz priekšu un pievelkas, atkat pārliek spieķīti un pievelkas. Galvā plosās pārmetumi un prieki. Acīs šļakstās asaras, bet ne bēdu, bet prieka asaras. Uz lūpām atpauksts skaists smaids, kas pieleik viņa vājajām rokām un kājām divkārš lielāku spēku. Brīžiem viņš atskatās atpakaļ, bet pārsvarā skatās uz priekšu. Viņš gaida tikai, kāds akmentiņš, kāda bedrīte viņu sagaida priekšā, bet neinteresē kādi akmentiņi palikuši tālajā aizmugurē. Viņš tikai iet, iet un iet ...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru