kādreiz es vēlējos būt putns. Lidot taisni mākoņos iekšā kā vates piepildītos spilvenos. palidot garām luksoforiem un tiltiem Krastmalā. Nezināt cilvēku bēdu un prieku. Just tikai smilšaino vēju un sēdēt zarā neviena netraucētai. Neaizmigt un nepamosties. Neatšķirt cilvēku dienas no nakts. Dzīvot kā dzīvnieks, kas visklusākajā pļavas stūrī velk ārā rozveidīgu tārpu saviem vel pavisam neizaugušajiem putnēniem. Dzīvot citu dzīvi, ar citiem likumiem, citādiem skatiem. tagad es vēlos vienkārši būt tas, kas es esmu. Sajust smiltis, ūdeni zilās jūras krastā vai mazdārziņā atšķirt liliju smaržu no citām smaržām. Dzirdēt putnu dziesmas nevis tās dziedāt. Dziedāt un spēlēt putniem. Smaidīt un dejot, lekt un krist, sapņot un cerēt, mīlēt un būt mīlētai.
dzīve, dzīve, kādus vel tu mums piedzīvojumus un nelaimes nesīsi? Kāda tu būsi pēc gada vai pēc nedēļas?
Nebīstieties dzīves. Noticiet, ka dzīve ir tā vērta, lai
to nodzīvotu, un jums taps pēc jūsu ticības atmērīts. /Džeimss/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru