Kā jau katram mazam bērnam, Albīnei arī piederēja plīšu lācītis. Albīne pat īpaši atšķīrās no pārējiem, viņai to bija trīs. Katrs ar savu krāsu, mīkstuma pakāpi un savu izskatu. Trīs atšķirīgi, bet pavisam mīļi lāčuki.
Kā jau visos dzīves stāstos, Albīnes dzīves laiks kustēja uz priekšu kā kuģis atvērtā jūrā. Lācīši līdz ar viņu palika vecāki. Bet tā pat palika kopā ar meiteni līdz brīdim, kad pamažām viņi sāka zust. Vienam rociņa noplīsa, citam ļipiņa. Palika tikai viens, kas vel joprojām dzer nu jau īstu tēju no īstām krūzēm. Tā tas notiek, neko darīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru