Kad jau nopirkti jauni kalendāri , ar vienu ciparu lielāku gada skaitli, bet ārā galīgi nešķiet, ka nomainījies gads, tad jāaizdedzina sveces un jālasa grāmata pēc grāmatas. Tagad ir tas laiks, kad rokas, kājas un visas pārējās ķermeņa daļas gribās paslēpt sedziņā, dzert tēju un skatīties romantisko filmu ar sliktām beigām, ko vienā vārdā sauc drāma.
Bet šis stāsts nebūs par nelaimīgu mīlestību, tas nebūs par drūmo ziemu vai kāda veida pamācību, kā padarīt rokas, kājas vai varbūt sirdi siltāku! Tas būs stāsts par to, ka brīnumiem ir jātic. Jāteic, te pat īsti nav, ko stāstīt. Brīnums, katram cilvēkam ir citādāk aprakstāms. Kādam tas ir cita cilvēka negaidīts smaids, kādam ieraudzītais spoks, bet kādam tas ir tad, kad mājās virmo miers un pateicības gars. Kad izej ārā, pat vistumšākajā naktī, bet redzi spilgtu sauli. Tās pat nav kāda veida brilles. Tās pat nav halucinācijas, bet gan brīnums, ko cilvēks nekad nevēlas zaudēt. Tas brīnums, kas saucas prieks un laime.
Mēs katrs prieku un laimi meklējam lietās, cilvēkos. Bet īstenībā to veidojam paši. Priecāties var par jauno žurnālu, kas ilgi gaidīts. Priecāties var par pirmo algu vai kaut vai par sniegpārsliņām, kas griežoties apklāj zemīti. Laime var slēpties gardā maltītē vai pastaigā gar jūru vērojot putnus. Tā slēpjas visur, ja tikai Tu pacenties izlīst no savas "rutīnas", ko tu pats izveido, ja tikai tu māki saskatīt lietās, to, kas nav saredzams no ārpuses. Varbūt mandarīnā - kāds domās, vai cik spilgts, bet kāds nodomās, cik brīnišķīgu smaržu viņš ienesīs manās mājās. Tas ir tas laimes komats. Protams, pie laimes pieskaitāma arī mīlestība, pret mammuci, tēti, māsu, omīti, vai kādu citu cilvēku, varbūt arī mīļoto. Bet tā nav vienīgā pasaules laime, tā nav vienīgā uz kuras jābalstās.
Dzīvē ir tik daudz krāsas, pat tad, kad ārā ir nakts, uz ceļiem ir dubļi un visi cilvēki mīt savās mājās! Sapņot nav liegts, un ,starp citu, tie ļoti papildina dzīvītes ar krāsām!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru