Manas rokas pieturās pie nedaudz ielauzta skapja. No tā nāk neveldama tējas smaržas un ,lēni kā ziemas maigās sniegpārslas, birst makaroni no pārplēstās paciņas. Makaronu gabaliņi nolaižas uz zemes, cits dzīvs, bet cits guļ ar pārlauztu roku vai mugurkaulu. Bet esmu pārāk vārga, lai rīkotos. Manas trauslās rokas pārslīd pāri skapīša durvīm, bet mana miesa kā simtu kilogramu smags kartupeļu maiss, noveļas makaronu kaudzē. ķermenis kļūst pārāk nespējīgs un atliek gaidīt, kad kāds ienāks virtuvē un palīdzēs piepildīt izlietā vīna vai salauzto kaulu sapņus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru