Gribas dažreiz tā viegli saspiest acu plakstiņus, lai brīvi gaisa paceltos un lidotu. Tad gribas tik pat viegli strauji lejup drāzties, pirms zemes strauji apstāties un lidot horizontāli pāri asfaltētam ceļam.
Man vēlme aizbēgt tik klusi, lai neviens nepamana manas pēdas, manas domas. Beigt izlikties un aizmirst samākslotos vārdus.
Es stāvu dziļā sniega kupenā, priecājos par sniegu, par vēju, bet man vairs nav kam savu prieku pasacīt. Tā sajūta, ka tu esi viens, bet neesi, tā sajūta ir jocīga, tā sajūta ir kā sadegušas pankūkas saulainā rītā. Tas reiz beigsies, bet kamdēļ tam jānotiek!?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru