Tu pamani, ka laiks skrien vēja brāzmas, kas sadauza katru koka galotni, kas sitas pie logiem un balkona durvīm,ātrumā, kad saskaries ar šķiršanos. Kad atvadies lidostā no drauga to pavadīdams ar sapratni, ka iespējams nākamreiz viņu satiksi pēc gada, kad pavadi māsu dzīvot uz citu pilsētu un saproti, ka cilvēks, kas stāvējis blakus, kas bijis tik sīks ir izaudzis, ka tas sāk savu dzīvi, kad atvadies no radiniekiem uzmetot uz koka kastes sauju smilšu. Laiks ir tikai termins, bet aiz tā stāv visa mūsu dzīve. Seši burti, divas zilbes.. tas iet, tas paņem visu, ko baudām šodienā. Tas ir nāvējoši. Kad šķiet, ka šodienas dzīves bauda ir tas, kas tev liek elpot, kas liek neiet ar nodurtu galvu, tā bauda vienalga izgaist. Tas laiks! Tas vaininieks, kas nozog atmiņas,dienas un emocijas. Bet vienalga mēs dzīvojam.
Es sagrābju rokā smilšu sauju un baidos tās skaņas, kad mazas skaidas atsitas pret koku. Pamazām atlaižu pirkstu pa pirkstam līdz sauja pārvēršas par atvērtu delnu un jūtu kā smiltis man krīt caur pirkstiem.
Es paceļu baltu lakatu un baidos māt, tāpēc paslēpju to kabatā. Smaidu un domāju skaistas lietas, lai neliktu savām emocijām rūpēties par šī brīža stāvokli.
Es baidos, bet mans kauns ir tīrs! Es tikai sekoju laikam, kaut arī gribu no tā aizbēgt..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru