Man pietrūkst tas mirklis, tas svaigais mirklis, kad iepītie dredi traucēja naktīs gulēt, liekot saknēm bļaut sāpēs. Man trūkst tā diena, kad skatījos spogulī un nespēju noticēt, ka esmu mainījusi savu dzīvi uz 360 grādiem. Man trūkst tas skatiens uz dzīvi, tā brīvība un vieglprātība. Tā nostaļģija nepazūd, tā nāk man līdzi. Varbūt es esmu pārāk sentimentāla, varbūt pārāk pieķeros pie lietām, bet man trūkst 'bambusgalvas' status. Man priecē šodiena, bet pagātne trūkst. Kāpēc tā notiek? Kāpēc pagātne padzen mūs, skrienot nopakaļ ar beisbola nūju, un mirklī, kad apstājamies baudīt mirkli tā uzsit pa sāpīgāko vietu? Kas pie velna notiek, ja nožēla nepieder pie šī visa, bet vienalga trūkst? Un tie nav tikai dredi, kas trūkst... tā ir arī dzīve un vieglums, kas mainās.
Iespējams šodiena man trūks arī pēc pāris gadiem..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru