Par laimi nākošā bija mana pietura, tāpēc ar prieku izkāpu ātrāk no autobusa. Sniegpārslas vēljoprojām krita un krita. Viena sniegpārsliņa uzkrita man uz plikās aus un centās, ko pavēstīt. Centos izprast, bet tad kad iedziļinājos dziļi sirdī viņa izkusa. Atnākot mājās paskatijos uz lielo, superforšo māsu, kura nedaudz piekliboja un sapratu - viņa ir un paliks mans vismīļākais cilvēks. Vienalga, ka viņa mēdz sevi nosodīt, bet kurš tad to nav darijis? Man liekas, ka visi.
Ja tu mana superforšā māsa kādreiz izlasīsi šo blogu, tad zini šo:
Tev ir talants gan rakstīt, gan zīmēt, gan mīlēt, gan visi talanti, kas vien sastopami. Tu esi mans mīļumiņš (panda), kura vienmēr būsi manās acīs perfekta (kaut gan tu tāda esi visu acīs) , kaut arī mēs būsim sastrīdējušās. Tu vienmēr esi īpaša - tavas acis ir īpašas - visskaistākās acis pasaulē, tavas rokas viņas ir tik makslinieciskas, tikai atrodi laiku un tev viss izdosies. Es vēl varu te gadsimtu rakstīt, bet tu mani dzen nost - tas arī ir īpaš tevī.
Tik jauki ko tādu lasīt.(:
AtbildētDzēstMana kedu māsa, neaizmirsti, ka arī tu esi talantīga un kādreiz varbūt klusiņām pačuksti māsai kā jūties, jo zinu, ka viņas domas par tevi ir tieši tādas pašas.
Bet, hmm, kuram gan nebūtu, jūs esat aburošas! ^^