Glāze mierīgi stāv uz galda un nekustas. Ap to apvijas 10 gari pirksti, kas ar savu spēku mēgina to viegli pacelt. Pirksti apvijas ap glāzi un paceļ, tik viegla kustība, kas iedarbina cilvēka smadzenes. Tās sūta informāciju uz visām cilvēka šūniņām, bet pats galvenākais smadzenēs atmiņas uzliesmo. Atmiņas par dienām, kad viņi staigāja divi vien. Dienas, kad cilvēks jutās ļoti labi. Viņam pietrūka šīs dienas. Dienas, kad viņi kopā gulēja pļavās un skatijās debesīs, un skaitija mākoņus. Dienas, kad siltums sniedzās pāri cilvēka cietajām ribām. Kad uz pieres palika slapjās bučas. Dienas, kas cilvēkam lika smaidīt. Tās dienas bija prom. Dienas nevarēja vairs atgriezt, tikai gaidīt, kad būš līdzīgas.
Sākās ziema un cilvēks viens pats gulēja uz sniega un skatijās debesīs, un skaitija sniegpārslas. Tas nebija nemaz tik viegli kā mākoņu skaitīšana. Cilvēka skaistas smaids neatplauka. Viņš gulēja viens. Nebija nevins blakus, kas sniegtu viņam šo smaidu.
Dienas gāja, bet cilvēks nespēja atplaukt, viņš tikai sēdēja izstabas stūrī un gaidija. Gaidija, kad beigsies šīs tumšās dienas, tumšās naktis, drūmie cilvēki un nesmaidīgās sejas. Smadzenes noslēdza atmiņas un dzīvoja, gaidija, cerēja. Cerēja, ka dienas atgriezīsies, kurās cilvēks atkal smaidīs un smaidīs , un smaidīs.
Beidzās ziema, sniegs sāka kust, putni sāka čivināt, bet dienas neatgriezās, dienas gāja un gāja, bet cilvēks cerēja. Cerēja, ka dienas atgriezīsies. Viņš necerēja velti, viņš to zināja. Viņš centās tam neticēt, tāpēc saprata cerība uzvarēs.
Beidzās atkušņi un dienas atgriezās. Tās vairs nebija tumšas, naktis vairs nebija tik baisas, cilvēkiem uzsplauka skaistie smaidi, bet šim cilvēkam nekas nenotika. Viņš sēdēja un giadija tās dienas. Visur gāja, bet jēgas nekādas. Viņš nevar to iespaidot, viņš gaida, gaida un nesagaida. Viņš cer, zin ka cerība vienmēr mirst pēdēja.
Paiet marts, paiet aprīlis, atnāk maijs. Dienas jau ir tik saulainas un skaistas. Zeme tik silta un sausa. Cilvēkam atplaukst beidzot smaids. Tās dienas atgriezās. Dienas, kad viņš gulēja divatā pļavās un skaitija mākoņus. Beidzot viņs atgriezās, atgriezās no ilgā ceļojuma. PAVASARIS, viņš atgriezās. Pavasaris, ko cilvēks gaidija mūžību. Tas bija vienīgais, kas deva smaidam uzplaukt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru