Tas tā kā tāds sapnis. Pavisam nereali un savādi. Tajā pašā laikā interesanti.
Paņemu rokās ģitāru, sakrustoju visus iespējamos pirkstus un lēnām izlienu uz skatuves. Sirds sitās tā it kā grasītos izlekt pa muti ārā, tikai gaida pareizo mirkli, kad elpošanas vadi paversies plati. Rokas trīc, kā lielākajam narkomānam un šobrīd rokas varētu būt ūdens krāns. Šajā brīdī tik vēlos griezt rinķī, kā karavīri stāvot ierindā, un doties atpakaļ uz aizkulisēm, bet tad es būtu zaudētāja, vai tad ne? Zāli redzēt nespēju, gaismas no visām pusēm tik apspīdina mani, varētu teikt pat karsē un liek sarkt. Saņemos un salieku pirkstus uz pareizajām stīgām, aizveru acis un jau pēc mirkļa jūtu kā manas kājas izaicina skatītājus piecelties un lekt līdzi. Pēc mirkļa pazūd bailes un izbrīns. Vairs nejūtos kā mazs apmulsis bērns stāvot konfekšu veikalā. Jutos kā mājās, kur visi, ko mīlu gaida mani ar izplestām rokām. Jūtos vajadzīga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru