Autobus brauc tik lēni. Apsēžās blakus smirdoņa. Aizmugurē uz visu autobus bļauj vecenīte ar vecīti. Es to nevaru ietekmēt. Tikai pārciest, kas man viegli sanāk. Ielieku iPod austiņas un domāju, ka tik tas autobus vipār tiek līdz galapunktam ar tādu tempu. Pamazām sāku iemigt. Ar vien vairāk un vairāk grimu miegā. Tas mani pārņēma ar vien ātrāk un ātrāk. Es pamodos, kad iekāpa kontrolieris un skaļi iebļāva - KONTROLIERIS, LŪDZU UZRĀDIET BIĻETES. ātri uzlēcu kājās un nesapratu, kur atrodos. Tikai redzēju kā pasniedzu roku ar zilo e-talonu, sev neapzinoties.
Es ātri izkāpu no autobusa un devos pretī savam liktenim. Tas man neko neteica kā un kur spert soli. Tikai degunam ļāva sajust briemīgu smaku. Vispirms likās, ka kāds kūlu dedzina, tad - KĀDA KŪLA PĒCZIEMĀ? Gāju tālāk un tālāk tā smaka palika trakāka un trakāka. Man briesmīga sajūta izgāja caur kaklu. Pieejot pie veikala durvīm pametu skatienu uz mājas logiem, bet uzmetu uz kaimiņu logiem. Tie bija tumši, tur nekāda gaisma negija tikai `tumšums, it kā viss būtu sadedzis. Dvēsele sarāvās. Paldies Dievam viss ir labi, mājās arī viss labi.
Tagad sēžot un domājot, aizdomājos - un kāpēc es dzīvoju, ja man tas tā pat mūs kādreiz jāpazaudē, kāpēc kādreiz man būs no visa jāatvadās? kāpēc dzīve ir tā salikta? es pasēžu vel 5 min un saprotu, lai es varētu cīnīties un sadzīvot, lai es varētu pēc sapņiem tiekties, lai sākumam būtu beigas un lai beigas nebūtu skumjas. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru