Dažreiz domas spēj būt ļoti pārsteidzošas. Tās liek mums domāt par tādām lietām ar kurām ikdienā nekur nesaskaramies, varbūt arī tāpēc domājam.
Šodien atkal aizdomājos par laiku. Pat nevarētu teikt, ka šī lieta, ja tā to var nosaukt, neskar manu ikdienu. Kamēr stāvējām uz luksofora garām pabrauca lielā mašīna. Tā aizbrauca taisni uz priekšu un vairs nemēģināja atskatīties. Mašīnu es redzēju, pamaniju uz kuru pusi brauc, bet vai tad uzreiz uzzināju tās galamērķi? Protams nē. Tā pat ir ar cilvēkiem, tie iet, bet mēs nezinam kur. Neredzam viņu maršrutu. Tikai iespējams to nedaudz ietekmējam. Varbūt pat ļoti ietekmējam. Pamēģini aizdomāties - katrs solis ko sper maina pasaules rotāciju. Šis solis maina pus pasaules likteni.
Man ir doti divi ceļi. pirmais - braukt mājās un garlaikoties, otrais - braukt izsklaidēties ar draugiem. Izvēlēšos otro, to draugu liktenis mainīsies, viņiem mainīsies - ģimenēm. Tā ir kaut kāda ķēdes reakcija, kas mums devusi dzīvi.
''..Vai mēs kļūdīsimies, ja teiksmi, ka laiks tiecas pēc izzušanas?"/Augustīns/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru