Pistole lēnā garā pietuvojas cilvēka deniņiem. Rādītājpirksts atspiežas uz kloķa. Cilvēka smadzenēs virmo uztraukums. Atliek ceret tikai uz to labāko. Cerēt, ka pretinieks viņu pasaudzēs. Cerēt, ka lode nav ielikta iekšā, cerēt, ka šāviens būs neizdevies. Cerības bija veltīgas. Vel tikai neilgu laiku ķermenis bija silts un krāsu pārpilns. Vel tikai neilgu laiku sāpes viņš izjuta. Pēc brīža nekas vairs no tā neatlika. Smadzenēs asinis izplūda. Lode visu sadragāja. Ķermenis kļuva kā vistrauslākais porcelāns. Seju vairs nepārklāja rozīga nokrāsa, pat balta nē. Tā klājās tikai zili aukstā tonī.
Dvēsele devās pie Dieviem. To gaidija simtiem cilvēku, bet tā tikai ar asarām lielas kā zvaigznes lidoja prom. Tie cilvēki nezināja par šīm asarām. Nezināja par to, kas tiko notika. Varbūt vel kāds gaidīs viņu, tikai tad, kad uzzinās, kur dvēsele devusies, tikai tad viņš pārstās cerēt, tikai tad pakrūte sāpe radīsies. Tad mokas būs briesmīgas, tad vientulība radīsies kādā sirds nostūrī. Tikai sāpēm pārejot un atbrīvojoties no cilvēku važām būs miers.
Tikai tad lidojums beigsies un iestāsies miers.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru