Lēniem, lieliem soļiem dodos tur, kur acis rāda. Klausos kā putni čivina, skatos kā n-tās mašīnas garām pabrauc. Tās viena pēc otras dodas uz priekšu. Kāda ātrāk, kāda lēnāk. Pie stūres sēdošais cilvēks nezin, kas viņu sagaida priekšā, tāpēc viņš riskē palielinot ātrumu.
Man apnīk tās mašīnas. Mēģinu pievērsties kokiem, zālei, krūmiem, kas vieglā kārtā apklāti ar sniegu. Tas sniegs visu sabojā. Viņš necenšas pazust, lai no apakšas varētu izlīst kāds jauns zāles stiebriņš, lai kāds cilvēks beidzot vairāk sāktu smaidīt. Sniegs, sniegs, sniegs. Tas ir balts un miera pārpilns, bet nez kapēc cilvēkiem tas izraisa nemieru, satraukumuu un nervozitāti. Es sāku saprast kāpēc, jo tas mums nedaudz traucē. Tas nedod saules stariem tikt pie cilvēku sejām un pārklāt tās ar maigu iedegumu.
Dodos taisni, neko juanu nepamanu, tikai citas mašīnas, citus cilvēkus un citus dabas skatus, ko tas varētu nozīmēt? Tas nozīmē, mēs dzīvojam un ar katru soli mainās ne tika sīka daļiņa no mums, bet arī puse pasaules.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru