Zaļumzaļie bumbuļi.

Uz galda stāvēja atvērta piena paka, kas bija pustukša. Ledusskapī stāvēja viena siermaizīte un viens tomātiņš. Trauki visi kārtīgi stāvēja salikti pa plauktiem. Puisis izvilka siermaizi, tomātu atsdādams uz vakariņām. Izvilka krūzi un sadalija piena atlikumu uz divām daļām - pusdienām un vakariņām. Vienu pusi uzlika uz galda, otru ielika ledusskapī. Pulkstens rādija tieši 15.00. Ne minūti vairāk, ne mazāk. Dzīvojās viens vienīgs klusums, kas puisi sita vai nost.
Maize un piens jau pēc 2 min bija notiesāti. Ātri, bet izsalkušajam lēni. Puisis piecēlās uzvilka āras apavus un jaku. No atvilknes izvilka atslēgas un izgāja pa ārdurvīm. Nonākot uz ielas, viņs ievilka dziļu elpu, kas palīdzēja burkšķētājam aizmirst par ēdienu. Puisis devās uz savu iecienīto vietu - meža nostūrīti, no kurienes vienmēr vēroju vienu meiteni, kas viņam dikti patikusi. Viņs to varēja vērot dienām ilgi, bet saņemties kaut ko pateikt nē.

Dzīve nav kino. Nabags puisis nekad netiks pie milijons latiem dzīvojot bez graša kabatā. Ja cilvēki samīlēsies un nespēs atzīties, viņiem nebūs kaut kāds cilvēks, kas viņus savedīs (tikai dažreiz dažos izņēmumos), cilvēks nokrītot no 100 stāva neizdzīvos, cilvēks ar salauztu kāju nespēs noskriet maratonu. Tāpēc mums ir domātas filmas, lai realitāte kaut uz 2 stundām izgaistu un paliktu neredzama. Tāpēc ieslēdziet televīzoru un pasmejieties par tām filmām, tādas iespējas vairs nebūs.